Nu lūk.
Tā diena atkal pienākusi. Jau 3. Dienu nomoca apziņa,ka tomēr kaut kas šeit ir jāizklačo.Nu vismaz sauksim šo par "Sērija nr2".
Kārtējā vēlā nakts, kuru pavadu uz balkona. Atvaļinājumā. Sēžot mājās. Viena.
Lai gan tēma nav par ķeksi apkārtējai burvībai. Bet tomēr nomoka un iesprindzina domāšanas režīmu.
Tik daudz apkārt tiek skandināts un cilāta tēma par cilvēka izdegšanu. Augstskolā, man kā topošai, kārtīgai latviešu sievietei, kas vadīs savu uzņēmumu tiek skandināts, ka svarīgi ir neizdegt. Un pat ja tas tā ir noticis (kā manā uztverē tas notiek ar katru kārtīgu latvju melnzemes strādnieku), tad svarīgi ir rūpēties par sevi, mainīt ikdienu vai vienkārši rast mieru un harmoniju.
Bet lūk, te mēs nonākam pie mana lielā jautājuma- VAI DARBA DEVĒJS, vadītājs KĀDREIZ AIZDOMĀJAS PAR SAVIEM PADOTAJIEM? Vai tajā brīdī, kad viņš redz savu padoto strādājam nu jau mazāk produktīvi aizdomājas kāpēc tas tā varētu būt? Cik zinu un cik ir nācies pieredzēt savos ... (mazajos) gados, darba devējs tik rupji paziņo vai izmet frāzi - ja neatsāksi strādāt produktīvāk varēsi meklēt jaunu darbu.
Bet vai šie darba devēji aizdomājas kaut nedaudz tālāk par - mums vajag kvantitāti neatkarīgi ko tas no tevis prasīs. Jo mēs tak tev maksājam. Un tas jau nekas, ka maksājam maz. Un mums vienalga kāda situācija ir tavā ģimenē, tavs morālais stāvoklis un veselības robeža. Neatkarīgi no tā vai tu esi sieviete, kurai hormoni nomoka vai vīrietis, kuru darbs ir fiziski nolietojis kā ēze
Okey, atzīstu. Man šādu problēmu nav. Mieru prātam neliek fakts, ka zūd cilvēciskais faktors...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru